LV       EN       RU       FR   

Mārevilas sapņi (2020-2026)

RIGA ART FAIR 2026
Jeļena Horste-Pirha (Rīga, Latvija)
Projekts: Mārevilas sapņi (2020–2026)
Materiāli: akmens masa, porcelāns, glazūras, autores literārais teksts (kā patstāvīgs mākslas objekts)

Koncepcija

Mans projekts "Mārevilas sapņi" ir vizuāls mīts un telpiska pasaka, kas balansē uz arhaiskās plastikas, biomorfā sirreālisma un "jaunā materiālisma" koncepcijas robežas, kur autores literārais darbs ir integrēts kā patstāvīgs un pilnvērtīgs mākslas objekts. Ekspozīciju pavada mana autorības literārā pasaka par Mārevilu — senu, viedu būtni, kas mīt pirmatnējā okeāna dzelmē. 

Telpā prezentētie mākslas objekti paši par sevi ir autonomi, taču izstādes ietvaros tie rekonstruē tveramu viņas sapņu labirintu un ir apvienoti ar kopīgu ideju — apziņas rašanās, evolūcijas un aprites stadiju izpēti. Šajā projektā es izvedu pamatmateriālu ārpus tā ierastās utilitārās uztveres rāmjiem, pārvēršot to dzīvā, sevi dokumentējošā substancē.

Ekspozīcija veido stingru lineāru dramaturģiju un ir sadalīta 5 evolucionāros posmos:

  1. Pirmatnējā matērija un kosmoss: Projekta pamatu veido četras tumšas, monumentāli skulpturāli objekti "Mārevilas sapņi I–IV". To virsma ir klāta ar sarežģītu zvaigznāju un vienlaikus jūras dzelmes grafiku, iemiesojot dziļūdens mieru un auksto kosmisko haosu, no kura dzimst viss esošais.

  2. Atmošanās un amats: Pāreju uz radīšanu iezīmē biomorfs, mētras zaļš objekts "Daudzveidība". Mākslinieka instrumenti burtiski izaug cauri keramikas masas, līdzinoties dzīvīgai florai un manifestējot pirmā, pārticīgā radošā spēka parādīšanos.

  3. Humanizācija un drosme: Skulptūra "Kareivis" kalpo kā aklās matērijas pārvarēšanas un humanizācijas simbols. Tēls iezīmē pašapziņas, gribas un rīcības impulsa dzimšanu.

  4. Attīstība un pašizziņa: Lielā, dobā vāze "Kāpnes manā galvā" padziļina projekta psiholoģismu. Objekts kļūst par iekšējās mentālās arhitektūras metaforu, simbolizējot prāta evolūciju, garīgo izaugsmi un haosa strukturēšanu cilvēka dabā.

  5. Aprite un atgriešanās: Noslēdzošais posms apzināti atsakās no materiālās formas un pāriet nemateriālajā jeb mentālajā plaknē. Fiziska objekta trūkums izstādes telpā simbolizē pilnīgu iegremdēšanos pirmatnējā okeāna bezgalīgajā bezdibenī un klusumā. Šo konceptuālo tukšumu aktivizē QR kods, kas ved skatītāju pie autores Jeļenas Horste-Pirhas oriģinālās literārās pasakas "Aprite un atgriešanās" (sarakstīta 2020. gadā). Apziņas mūžīgā aprite noslēdzas brīdī, kad skatītājs sasniedz teksta finālu, kur mistiskā būtne Mārevila uzdod jautājumu, kas atgriež mūs atpakaļ pie pirmo izstādes skulptūru izpētes, tādējādi noslēdzot bezgalīgo un ciklisko mākslas telpu.

1. Mārevilas sapņi I–IV

2026

Skulpturāli objekti. Akmens masa, glazūras 

13 x 11 x 32 cm, 12 x 10 x 31 cm, 9 x 9 x 32 cm, 9 x 9 x 31 cm

2. Daudzveidība

2025

Mainīga kompozīcija. Porcelāns, akmens masa, glazūras 

56 x 17 x 46 cm

3. Kareivis

2025

Porcelāns, glazūras

19,5 x 8,5 x 14,5 cm

4. Kāpnes manā galvā

2025

Akmens masa, glazūras

32 x 21 x 25 cm

5. Aprite un atgriešanās

2025                                                                                  

Radītājs viņu bezgala mīlēja, un viņa laimīgi gulēja viņa plaukstās, sildoties viņa siltumā un mīlestībā. Viņa tik ilgi viņu bija meklējusi, tik daudz ceļu mērojusi, meklējot taku pie viņa: būvējusi kuģus, audzējusi spārnus, mācījusies rāpot un palikt nepamanīta, lai tiktu garām sargiem, kas sargā durvis uz viņa valstību, dedzinājusi sevi ugunī, lai viņš viņu pamanītu un nāktu viņai pakaļ. Un brīžiem viņa nespēkā nolaida rokas, vienkārši sabruka uz zemes un gulēja tā tik ilgi, līdz spēki atkal atgriezās.

Viņa precīzi neatceras, kad un kā viņu atrada. Kādā brīdī viņa vienkārši pārstāja cīnīties ar sevi, ar visu pasauli — visticamāk, spēku izsīkuma vai bezcerības un neziņas dēļ, ko darīt tālāk, taču tieši tajā mirklī viņa spēja sadzirdēt sevi! Viņa vienkārši piecēlās un gāja turp, kur kājas nesa, bet siltais vējš kā neredzams draugs pastūma viņu uz priekšu. Viņa it kā pirmo reizi ieraudzīja šo pasauli! Skatījās apkārt un apbrīnoja Radītāja nebeidzamo fantāziju un viņa radības! Un kādu dienu, apsēdusies zem koka, lai baudītu putnu dziesmas, viņa pati nepamanīja, kā aizmiga. Bet pamodās jau viņa plaukstās!

Un tagad, mīlestības, pateicības un laimes piepildīta un pat vēl nepieradusi pie domas, ka beidzot ir atradusi viņu, atradusi savu vietu, ka šeit nekas viņai nedraud, nevienam nekas nav jāpierāda, nekur nav jāskrien, viņa glāstīja, skūpstīja viņa lielās rokas un raudāja aiz prieka un laimes. Likās, ka viņas sirds salūzīs, bet asaras lija straumēm, nebeidzoties!

— Maelika, mana dārgā, kāpēc tu raudi? Es taču vienmēr esmu bijis tev blakus! Skatījos, kā tu audz, kā izzini sevi, pasauli sev apkārt, un apbrīnoju tevi! Man pat bija bail elpot, lai ar savu elpu nesabojātu tavu radīto pasauli! Tu biji tik skaista, tik prasmīga un tik pašaizliedzīga! Mans mīļais bērns!
— Bet es vienmēr ticēju, ka tu esi. Man reizēm likās, ka es pat jūtu tevi kaut kur blakus, bet es nekādi nevarēju tevi ieraudzīt un baidījos, ka man tas viss tikai šķiet, un es tevi nekad neatradīšu. Man bija tik bail!
Kā tev šķiet, kāpēc tev kopš bērnības vienmēr tik ļoti ir paticis zīmēt zivis? Kāpēc tu gribēji būt jūras bruņurupucis, kurš uz zemes, lai gan ir drošībā, ir neveikls, drūms un bāzstāvaini biezādains, bet tieši ūdenī — graciozs, skaists un brīvs?
Un tavs sapnis iemācīties franču valodu? Kad tu sāki mācīties pirmos vārdus — neviens nesaprata, kāpēc tev tas vajadzīgs, bet tu sajusti, ka tas ir kaut kas tuvs, tavs! Tu pat vēl nezini, bet franču valoda arī...” — Radītājs pielika pirkstu pie lūpām, lai neizpļāpātos, un tēvišķi paglaidīja Maelikas matus.
“Bet es nekam neesmu derīga, es neko neprotu!” — drebošā balsī teica Maelika. “Es atradu tevi pilnīgi nejauši! Viss, ko darīju apzināti, neveda mani pie tevis! Visi mani uzbūvētie kuģi nogrima vai aizpeldēja nepareizā virzienā, visi mani spārni galu galā nobira...” Un viņa aizraudājās, iegrimstot savu skumjo vientulības un vilšanās atmiņu atvarā.
“Skaistā Maelika! Ar aizkustinājuma asarām acīs es vēroju, kā tu iedvesmoti audzēji savus spārnus, kā mācījies lidot... kopā ar tevi es priecājos par tavām veiksmēm un kopā ar tevi es raudāju par tavu kritienu sāpēm! Tas viss nebija velti! A vai tu zini, ka, pateicoties tev, daudzi brīnišķīgi cilvēki ieraudzīja savu mērķi un savu ceļu? Viņi mācās izaudzēt savus spārnus, viņi meklē un iepazīst sevi!”
— Bet kā? — jautāja Maelika.
“Es vēlos tev kaut ko parādīt,” — sacīja Alanateja un sniedza Maelikai sniegbaltu, burvīgu spalviņu: “Šī ir pati pirmā, pati burvīgākā un pati īstākā spalviņa, ko esi redzējusi savā dzīvē! Atceries? Tu vēl biji maza un atradi to pagalmā! Tu rotaļājies ar to visu dienu. Un tā tev bija kā dzīva būtne! Tavs draugs, kurš brīžiem bēga no tevis, brīžiem paklausīgi miedzinājās tavās plaukstās — tieši tāpat, kā tu pati nesen miedzinājies Radītāja plaukstās. Šī spalviņa tevi iedvesmoja un ļāva ieraudzīt pasauli pavisam citādu! Atcerējies?” Pār Maelikas vaigiem ritēja asaras. “Un tagad...” — turpināja Alanateja: “...spalvas no taviem spārniem lido pa pasauli un iedvesmo citus cilvēkus, atgriežot viņiem ticību mūsu mākoņu pasaulei un ticību sev!”
Radītājs pienāca pie tālē lūkojošajām skaistajām jaunavām, apskāva viņas un sacīja Maelikai: “Tu pati esi artefakts! Īsts dārgums! Ej un ne no kā nebaidies, un radīt savas pašas pasakainākās pasaules! Okeāns tevi gaida! Tavs okeāns!”
“Šeit noteikti vajag ceriņkrāsas pili viesiem!” — viņa sāka fantāzēt, dodot savām domām pilnīgu brīvību. — “Un lai skaista gaisma plūst cauri zivju bariem... Bet šeit būs brīnišķīgs mango dārzs... vai apelsīnu. Jā! Apelsīnu! Jo Anna ļoti mīl apelsīnus!...”
“Bonjour, Maelique!” — viņai zemā, dūmakainā un aristokrātiskā balsī noteica zivs...
“Je m'appelle Maréville. Veux-tu que je te raconte mes rêves?

Nav zināms, cik ilgi Maelika sildījās Radītāja siltajās un stiprajās rokās. Likās, laiks ir apstājies, un viņa kā izsalcis bērns nekādi nespēja piesātināties ar šo siltumu. No visa spēka viņa spieda viņa lielos pirkstus un turēja tos apskāvienos ilgi, ilgi, līdz aizmiga! Un katru reizi, pamostoties, sāpīgi sev ieknieba, lai pārliecinātos, ka tas nav sapnis.

Un kādu dienu Radītājs viņai teica: “Mans dārgums! Mana mīļā Maelika! Man tev ir neparasta dāvana! Es to radīju tieši tev! Pirms daudziem, daudziem tūkstošiem gadu! Zinu, ka tu vienmēr esi sapņojusi redzēt okeānu! Un lūk — tas ir tavā priekšā! Tavu sapņu okeāns! Tavs okeāns! Vari beidzot paskatīties uz to un sajust tā varenību, tā spēku, tā bezgalīgo dziļumu un tā iespējas! Zinu, zinu, tev joprojām nav skaidrs, kāpēc šī vēlēšanās radās tavā sirdī,” — viņš piebilda un pasmaidīja, pamanījis Maelikas no sajūsmas plaši atvērtās acis! Pēc mirkļa viņai no pārsteiguma lēnām pavērsās pat mute!

“Zinu,” — viņš turpināja: “tu esi pieradusi visā meklēt jēgu. Un tas nav bez iemesla! Redzi, tik daudz darbu ir uz zemes un debesīs! Tik daudz kas jau ir izdarīts, tik daudz kas vēl jāizdara, bet ūdens plašumi...” Radītājs ieturēja nelielu pauzi un turpināja: “Es centos tos piepildīt ar dažādiem brīnumiem, bet tur vēl tik daudz burvības var izdomāt! Lielākā daļa cilvēku vispār ticēja manam izdomājumam, ka tur nevar dzīvot, jo tur nav gaisa.” — viņš bērnišķīgi iesmējās par savu izdevušos joku, bet pēc tam paņēma viņas rokas un cieši ieskatījās acīs. “Bet visu šo laiku... tavs burvīgais okeāns gaidīja tevi! Tieši tevi! Jo tikai tu spēsi to piepildīt ar jēgu, ar dzīvību... ar visu, ko vien vēlēsies! Un es ne mirkli nešaubos par tevi!

Pašas skaistākās būtnes, kas tev ienāks prātā, gaidīja tevi! Visas tās neparastākās pasaules, kuras tu radīsi, gaidīja tevi! Gaidīja, kamēr tu iemācīsies visu, ko esi iemācījusies; iemīlēsi sevi un ticēsi sev! Tās gaidīja un sauca tevi!

Viņa joprojām stāvēja ar puspavērtu muti, mitrām, plaši atvērtām acīm un nespēja pakustēties! Viņa nespēja sevī satvert visu to mīlestību, kas bira pār viņu kā zvaigžņu lietus. Un kādā brīdī viņa lēnām sāka sarauties no bailēm — tā jau bija gadījies agrāk. Viņa bieži neticēja saviem spēkiem un padomāja, kad visi šķēršļi jau bija aiz muguras un vajadzēja tikai spert soli uz priekšu un paņemt rokās nopelnīto “balvu” vai smagās “ekspedīcijās” atrasto artefaktu, kas ved uz kāroto mērķi.

“Tas viss tieši un tiešā veidā atveda tevi pie manis! Visos šajos meklējumos tu atradi sevi! Ir vēl, pie kā piestrādāt, protams,” — Radītājs papurināja viņas matus un maigi ar pirkstu pieskārās viņas degungalam: “bet tie visi ir sīkumi!” Maelika kaut kā pat nebija aizdomājusies, ka patiesībā spēja nokļūt līdz mērķim ir vesela māksla: saprast virzienu, saskatīt iespējas, analizēt resursus, nospraust kursu, virzīties uz mērķi un, protams, cik vien iespējams, būt gatavai visam. Viņa nedomāja, ka tas viss ir svarīgi, un neierakstīja šos panākumus uzvaru sarakstā. “Balvas” kā sataustāma rezultāta trūkums viņas apziņā devalvēja visas procesā iegūtās prasmes. Un, stāvot neatsveramā “artefakta” priekšā, viņa nez kāpēc nekādi nevarēja atļauties paņemt to rokās. Kaunējās, uzskatīja, ka aizņem svešu vietu, ka nav cienīga un tā tālāk.

“...tie visi ir sīkumi!” atkārtoja Radītājs un norādīja Maelikai uz saules staru, kas spraucās cauri mākoņiem. Pa šo staru plūstošā gaitā lejup kāpa brīnišķīga jaunava. Viņa laistījās savā krāšņumā un skaistumā. “Iepazīsties, Maelika, šī ir — Alanateja, mākoņu valdniece!” — Radītājs iepazīstināja ar svešinieci: “Viņai tev ir dāvana.”

Alanateja apskāva Maeliku un norādīja uz ūdens spoguli, kur tālumā stāvēja skaists kuģis: “Un vai tu zini, mana dārgā, ka ne tikai tavi spārni sniedz gaismu un iedvesmu daudziem brīnišķīgi heroiskiem cilvēkiem?” Maelika, emociju pārņemta, pārsteigta paskatījās uz Alanateju, bet viņa, saudzīgi un maigi turot viņas roku, turpināja: “Redzi šo skaisto kuģi? Tas ir uzbūvēts pēc taviem rasējumiem! Tos reiz kādu dienu kādā aplamu papīru kaudzē atrada brīnišķīgi jaunieši, ideja viņiem iepatikās, un viņi visi kopā uzbūvēja šo neparasto kuģi! Un tagad tas ne tikai ir dāvājis daudz labuma tā radītājiem, bet arī palīdz cilvēkiem saskatīt vēl vairāk šīs pasaules burvības! Un tas ir tikai tā ceļojuma sākums!”

Maelika nespēja izdvest ne vārda! Vai tiešām tas viss ir viņa?

Maelika bez mazākajām bailēm iebrida ūdenī — tur, cik dīvaini, nemaz nebija bailīgi un nemaz nebija vajadzības elpot. Ūdens patīkami glāstīja un ieskāva katru viņas ādas šūniņu, un visapkārt bija tikai smilšaina gultne un reljefas klašu sienas. “Pamatīgi tumšs,” — nodomāja Maelika: “un kaut kā mazliet garlaicīgi,” — kā dzinulis galvā ieskanējās otra doma. “Nu nekas, izlabosim!” — viņa pasmaidīja par savu apņēmību un drosmīgi gāja uz priekšu tumsā.

Un tā, grimstot arvien dziļāk un dziļāk un iztēlojoties arvien jaunas un jaunas idejas, viņa ieraudzīja, kā no tumsas viņai lēnām tuvojas milzīga, pelēka zivs! Milzīga, gluda un vieda! Acīmredzot tā bija ļoti veca un gudra zivs. Tā kustējās lēni, pārdomāti un vispār izskatījās pēc pasakainas zivju vecmāmiņas.

“Bonjour, Maelique!*” — viņai zemā, dūmakainā un aristokrātiskā balsī noteica zivs...
“Je m'appelle Maréville. Veux-tu que je te raconte mes rêves**?"


* Labdien, Maelika (fr.)

** Mani sauc Mārevila. Vai gribi, lai p